- Sveiciens visiem! Priecīgus svētkus!
- Ernest! – plaši atvēris durvis, Ričards mēģināja iesaukties tādā pašā tonī kā nupat atnākušais jaunais vīrietis. Varbūt viņam pašam izklausījās, ka tas skan priecīgi, bet no malas bija grūti atšķirt, vai draudzīgi sasveicinās ar Ernestu vai pasūta kāda laikraksta redaktoru ar visu redakcijas kolektīvu un pirmo lappušu varoņiem pāris mājas tālāk.
- Kādēļ viens? Kur Asta? Kur bērni? – jau pilnīgi citā tonī uzjautāja Ričards.
- Es savu Astu turēšu tālāk no tevis, vecais palaidni, - gudri smaidot, Ernests iedunkāja Ričardu.
Šis sapūtās un lepnā tonī ātri noskaldīja:
- Nesaki, nesaki. Varu dot sievietei kādu labu padomu. Iečukstēt ausī. Pēc tam pats būsi laimīgs. Paldies vēl pateiksi.
Uzreiz tapa skaidrs, ka Ernestam ir sieva vārdā Asta un bērni. Varbūt divi, varbūt trīs. Izskatās gana turīgs, varētu būt arī trīs. Bija labi apģērbies, saskaņotās krāsās – apģērbs brūnās un tumši pelēkās krāsās. Zābaki nevis vienkārši ziemas, lai tikai silts būtu, bet tādi ādas puszābaki ar labu grumbotu pazoli, lai neslīdētu. Uz grīdas gan tie atstāja vairāk netīrumu nekā kurpes vai zābaki ar gludu zoli, bet tas jau bija sīkums. No attāluma varēja sajust labas vīriešu smaržas, seju rotāja plats smaids, bet galvu – tumši brūni viļnoti mati. Ziemassvētku brīnums ne cilvēks, nokāpis no svētku apģērbu kataloga titullapas un ieradies tieši Ričarda un Nijoles mājās.
Toms ar Ernestu draudzējās kopš bērnības. Patiesību sakot, Ernests bija vienīgais, ar kuru vecāki ļāva dēlam spēlēties pagalmā. Ernesta vecāki, inteliģenti cilvēki, skolotājs un inženieris, dzīvoja blakus mājā. Tajā no pagalma puses. Caur Nijoles virtuves logu varēja redzēt otro viņu viesistabas logu. Varētu redzēt arī pirmo, tikai tad vajadzētu ļoti tālu izliekties ārā pa logu. Vēlāk Ernests ar vecākiem pārcēlās citā pilsētas pusē, uz savrupmāju, līdz atstāja šo pasauli.
Ne visi, tikai Ernesta vecāki, pats Ernests vēl netaisījās to darīt, viņš šobrīd atpogāja virsjaku un atraisīja kašmira šalli. Palika pilnīgi skaidrs, ka ir ienācis uz īsu brīdi. Priekšnamā pamazām sanāca arī citi šī dīvainā muzeja apmeklētāji. Iesākumā Toms draudzīgi uzsita Ernestam uz pleca, tad, garām ejot, lai noliktu vietā grīdas lupatu, piestāja Elvīra. Uzrādās arī Anna.
Viņas skatiens vēstīja, ka būtu labāk palikusi viesistabā. Viņa šķita sašļukusi, meklēja vārdus, kā sasveicināties vai apjautāties kaut ko par bērniem, tomēr visbeidzot neko nepateica, vien neapņēmīgi mīņājās, nespējot izlemt, vai atgriezties viesistabā, iet pie Nijoles uz virtuvi vai klusi palikt vērot. Toms nebija teicis, ka ieradīsies vēl kāds. Jo īpaši, ka atnāks Ernests. Anna nekādi nevarēja saprast, ko viņš šeit dara. Ja jau neatģērbjas, tad varbūt tikai ienācis sasveicināties ar Toma vecākiem, bet kādēļ tad bez dāvanām?
- Tēvs, tev citu drēbju nemaz nav, tikai šis halāts? – Toms pajautāja, skatoties uz Ričardu tā, it kā pamanot viņu pirmo reizi šovakar.
- Šis ir mans svētku halāts, Nijoles Ziemassvētku dāvana. Ziemassvētkos vienmēr to uzvelku, lai redzētu, kā vērtēju viņas cenšanos, - Ričards vēl joprojām jutās varens un apmierināts par apkārtējo uzmanību.
No virtuves uzradās Nijole, iekrampējusies staigulī. Jau otro reizi šajā vakarā viņa aizķēra stāvošo Annu, nepamanot vai arī demonstrējot pārākumu, un novērtēja visus ar skarbu skatienu, it kā ikvienam redzētu cauri, un no viņas skatiena vai parādīšanās viņi sajutās nejauki.
- Neklausies, Ernest. Halātu viņš pats nopirka, - Nijoles balss bija tikpat asa kā skatiens. – Toties kreklu, ko viņam pērn Ziemassvētkos uzdāvināju, tā arī nekad nav uzvilcis, lai arī ļoti labs bija.
- Kādēļ “bija”? Vēl joprojām ir.
Tagad varēja redzēt, ka Nijolei to uztver sāpīgi. Cilvēkos viņa centās nepievērst uzmanību vīra runām, lai arī lielākoties tās nepatīkami viņu iespaidoja. Varbūt viņš to darīja tīšām, varbūt arī tā iznāca – nebija starpības. Un aizvainojums tikai krājās, krājās...
Nijole bija pārliecināta, ka pretēji vīram zina, ko nozīmē labs apģērbs. Apģērbies viņas izvēlētos uzvalkos, Ričards laimēja pašas grūtākās prāvas, ar viņas izvēlēto mēteli bija pat nofotografēts iznākam no tiesas nama, nākamajā dienā bija publicēta melnbalta fotogrāfija laikrakstā blakus slejai par jaunas trolejbusa līnijas atklāšanu. Patiesību sakot, Ričards nokļuva fotogrāfijā pavisam netīšām, jo iznākot bija tā aizdomājies, ka nedzirdēja lūgumu apstāties un netraucēt fotografēšanu. Bet diez vai laikrakstā parādītos negaumīgi apģērbta vīrieša fotogrāfija.
Viss viņam derēja, tikai ar krekliem Nijolei neveicās. Lai kā izvēlētos, iepirktos, vēlāk vajadzēja mainīt un atkal pirkt, nekādi nevarēja izdabāt. Te krāsa ne tā, te pogas ne tādas, tad par lielu, tad apkakle spiež. Un vienmēr Nijoles izvēlētie krekli tika iebāzti skapja dziļumā. Ik pa laikam Ričards bez izvēles vēl neizpakotus kaut kur izmeta, kamēr sieva neredzēja.
- Tad kāpēc nenēsā? – Nijole uzjautāja. Viņai šķita, ka Ernests plāno kaut ko teikt, tāpēc teju svētulīgā balsī pabeidza tēmu. - Izvēlējos pēc fotogrāfijas žurnālā. Tur vienā ballē mūsu prezidentam tāds bija. Ļoti labi izskatījās.
- Kuram prezidentam? – ieburkšķējās Ričards.
- Nijoles kundze, vai tas vecais kašķīgais āpsis halātā un bebru čībās vēl nav jūs nomocījis? – Ernests bija labā garastāvoklī, viņam atnākot, mājas kļuva gaišākas, pat saskābusī Nijole vairs neizskatījās kā divu nedēļu vecs piens. Tagad viņa bija līdzīgāka pirms divām dienām nopirktai sviesta paciņai.
- Nu re, Ernest, jau knapi vien eju... Atģērbies, ienāc.
- Nē, es tik uz īsu brīdi.
- Vienalga vari ienākt, vismaz piesēst.
Annai sāka šķist, ka tikai viņa viena nesaprot, kāpēc Ernests ir atnācis. Sirds sitās arvien straujāk, šķita, ka katra sitiena atbalss sadrebinās vienu istabu pēc otras līdz šī māja sagrūs, un zem gruvešiem paliks viss nemiers un panika.
- Mammu, mēs brauksim pie Ingas un Luka! – priekšnamā ieskrējusi Leja iesaucās un sāka meklēt virsjaku.
- Kā… brauksiet?… – Anna jutās pilnīgi izsviesta no sliedēm. Mēģināja apjēgt, vai tas tikai bērnu izdomājums vai viņai patiesi kaut kas nav zināms. Ernests skatījās visapkārt, meita, atradusi jaku, centās ievilkt kreiso roku labajā piedurknē, un Annai beidzot tapa skaidrāks, kāpēc viņš ir atbraucis.
No viesistabas, ēdams pīrādziņu, parādījās Kajus.
- Tēvoci Ernest, dāvanas arī būs?
- Būs, - Ziemassvētku vecīša balsī atbildēja Ernests, tad paķēra puiku un apgriezās kopā ap savu asi.
- Jā. Mīļā, es tak tev teicu. Svētki! – piebilda Toms, paiedams garām Annai un demonstratīvi noglāstījis viņas roku, aizgāja palīdzēt mazajai meitai saģērbties.
- Dzirdēji, mammu, būs dāvanas! Varbūt arī īsts Ziemassvētku vecītis būs!
Ernests bezrūpīgi vazājās pa priekšnamu, aiz sevis atstādams aizvien vairāk slapju un netīru pēdu nospiedumus, katrs izskanējis vārds sasniedza Annas apziņu jauktā secībā kā ziemas vidū netīšām pamodušās mušas, kas bezjēdzīgi gaisā streipuļoja starp gaišajām lampām un spilgtajiem gaismas atspīdumiem stikla virsmās. Sirds dauzījās kā ritenis, kam riepa tikko izlaidusi gaisu un ausis plēsa pušu spalga sīkoņa. Īpaši kreiso.
- Atceries, Leja, pagājušā gadā atnāca tāds liels un ar baltu bārdu, – jautāja Kajus.
- Neatceros…
- Un dāvanas atceries? Lācīti ar ragavām?
- Gribu lācīti bez ragavām.
- Brīdi palieciet klusāki. Bērni! Vai dziesmiņu atceraties? – satrakojušos bērnus mēģināja pārkliegt Toms.
- Atceros. Atceros! Es māku arī dzejoli. Bet tikai kopā ar mammu.
Elvīra atkal atnāca ar lupatu rokās, sagatavojusies izslaucīt grīdas tiklīdz Ernests aizies. Nijole jutās dziļi nelaimīga, un ne jau par netīrajām grīdām, bet par to, ka Ernests, tikpat negaidīti kā parādījies, arī pazudīs. Un arī mazbērnus aizvedīs. Viņa neviļus sāka kaut ko burkšķēt zem deguna, aizšļūca uz virtuvi paņemt mazbērniem sagatavotās dāvanas.
Annai ļoti nepatika šis pavērsiens.
- Mamma, tu arī brauksi ar mums?
Apjukusī sieviete kādu brīdi apdomāja, ko atbildēt, bet skaidrāks par skaidru bija tas, ka to, kas tik pēkšņi mainīja iesāktā vakara gaitu, vairs nebija iespējams apturēt.
- Nē, mīļumiņ.
- Bet dzejolis? Teici, kad atnāks Ziemassvētku vecītis, mēs kopā norunāsim!
- Tu atcerēsies, – Annai sāka kaklā veidoties asaru kamols, – jo tu to dzejolīti zini. Tikai neuztraucies.
- Mamma, tu raudi...
Ričards piegāja pie Ernesta ar atvērtu viskija pudeli rokās un, ielējis nelielā glāzītē, piedāvāja iedzert. Vēl aizvien stāvot savu zābaku atstātajā peļķē, jaunais vīrietis pielika glāzi pie lūpām un mazliet pacēla uz augšu. Brūnais šķidrums iekrāsoja virslūpu līdz pat degunam.
- Labs. Tev gan ir ķēriens.
- Nepielabinies, pats zinu.
Ričards izņēma no Ernesta rokām glāzi un vienā metienā ielēja visu tās saturu mutē. Noskurinājās. Un paskatījās, vai Nijole to nav pamanījusi. Tā kā vecā sieviete vēl aizvien burkšķēdama meklēja dāvaniņas, Ričards ātri ielēja vēl tajā pašā glāzītē un tās saturs gandrīz momentāli sekoja iepriekšējai. Tieši mutē.
- Nopietni. Kur Asta? – atguvis elpu, gandrīz čukstot iejautājās namatēvs. – Ar bērniem?
- Nē. Viņai vajadzēja apciemot savu tanti. Kaut gan tā viņas tante ir sliktāka par maziem bērniem.
- Bet tu? Kur tu būsi?
- Draugi uzaicināja uz “Oslo”.
- Kādu vēl “Oslo”?
- Kaut kāds jauns skandināvu tipa bārs. Jaunajā rajonā. Ar ziemeļbriežiem, čukču bungām un lietuviešu tradīcijām.
- Nopietni? Tu to izdomāji...
Toms beidza siet meitai šalli un sakārtoja šķībo cepuri, kamēr Leja ar cimda bārkstīm kutināja tēva degunu.
- Kur ir tavs otrs cimdiņš?
Kajus aizpogāja mēteli. Būtu arī aizpogājis zemāko pogu, bet nemaz to nepamanīja. Siltais pūkainais mētelis neļāva noliekties. Anna ar rūpību to aizpogāja, bet nespēja palaist vaļā. Turpināja to nervozi grozīt pirkstos:
- Mēs ar tēti noteikti arī atbrauksim.
- Negribu tēti, tevi gribu.
- Uzvelc cimdiņus. Es atbraukšu.
- Patiešām?
- Patiešām, patiešām.
Toms ar meitu pagriezās pret durvīm. Apķerot Annu, Kajus čukstēja:
- Ja Ziemassvētku vecītis atnāks te, vai pateiksi, kur mēs esam?
- Ziemassvētku vecītis visu zina labāk par mums. Viņš dosies taisnā ceļā pie jums. Un neuztraucies par dzejolīti - ieskatīsies vecītim acīs un atcerēsies. Un saņemsi pašu lieliskāko dāvanu, kādu līdz šim vēl neesi saņēmis. Vai tici man?
Anna apķēra dēlu un stipri piespieda sev klāt. Vēlējās pateikt, ka visu vakaru par viņu domās, staros mīlestībā un priekā. Tā, kā tik mātes sirdij ir iespējams. Bet baidījās, ka nodrebēs balss. Un te par daudz svešu cilvēku apkārt.
- Es tevi ļoti mīlu, mammīt.
- Un pieskati Leju.
- Ātrāk, ātrāk.
- Tom, beidz steidzināt bērnu. Mēs ar Leju pagaidīsim mašīnā, labi? - Ernests draudzīgi iejaucās, lai, nedod Dievs, neuzsāktos kāds konflikts. Izskatījās, ka šis cilvēks no kataloga šādas tādas situācijas var atrisināt labāk par visiem citiem.
Paceļot Leju pičpaunā, Ernests pieliecās, lai abi varētu izlīst caur durvīm. No virtuves ar maisiņu rokās atslāja Nijole:
- Paņemiet cienastu.
- Nevajadzēja, Nijoles kundze… Bet, paldies, noteikti paņemšu, - vēl joprojām pietupies, atbildēja Ernests.
Citreiz Annai būtu smieklīgi vai vismaz būtu pasmaidījusi šādā situācijā, bet ne šoreiz. Viņu kratīja aukstums. Bet ne jau dēļ atdarītajām ārduvīm.
Ričards ar Nijoli smējās. Ernests jau kopš bērnības viņiem šķita smieklīgs. Pilnīgs pretstats Tomam.
- Ņem, ņem. Un skaties, ka tie ziemeļbrieži neaizved tevi vēl uz kādu Norvēģiju.
- Vai kāda ledus lāciene neievelk tevi kādā migā…
Ernestam izzūdot no redzesloka, Ričards pārmetoši paskatījās uz Nijoli, kura, atspiedusies uz staiguļa, vēl joprojām smaidīja.
- Labi, labi, iešu pārģērbties, ja jau mans halāts jums visiem nepatīk.
Bērniem aizbraucot, Anna, lai citi neredzētu viņu raudam, aizsteidzās uz Toma bijušo istabu.
Bērnībā Tomam bija cita istaba. Tāda, caur kuras logiem, neizejot no mājas, varēja vērot ielu - automašīnas un cilvēkus. Tā bija viņa iemīļotā nodarbošanās. Varēja stundām ilgi pacietīgi sēdēt uz palodzes un skaitīt visas garām braucošās melnās mašīnas. Dažkārt arī tikai baltās, bet melnās gadījās retāk. Tās bija aizraujošāk gaidīt. Skatoties visos virzienos traucošos gājējos, Toms izdomāju viņu stāstus - šī sieviete steidzas mājup pie slimojošās meitas, par to liecināja viņas bēdīgā seja. Un tas vīrietis cepurē varētu būt skolas direktors. Bet tas omulīgais vīrs visticamāk strādāja desu veikalā, viņš mazliet līdzinājās cūkai.
Tolaik, vēl skolas laikos, kad vecāki nolēma, ka dēlam vajadzīgs klusums un miers, tika iekārtota šī istaba. Caur šo logu Toms var redzēt tikai iekšpagalmu - vieglāk koncentrēties, mācīties, mazāk kairinājuma, draugi nevarēja sasaukt. Un šeit kopš studiju laikiem nekas nebija mainījies.
Toms uzreiz sievai sekoja, gatavs visu izskaidrot, nomierināt, nokārtot, lai Annas reakcija par aizvestiem bērniem nesabojātu visu vakaru, kas nupat vien sācies. Un arī nakti.
- Paskaidro, kas te notiek.
- Pirmkārt, runā klusāk. Nav ko vecākiem visu dzirdēt.
- Tu mani te nekušini. Lai dzird!
Toms skatījās uz Annu gaidot, kas tālāk sekos. Nolēma vairāk neklusināt, lai klaigā un bļaustās, viņš paliks mierīgs. Viņš nebūs tas, kurš šo vakaru bojās. Bet sieva nezin’ kādēļ klusēja. Tikai caur asarām čukstēja.
- Kamdēļ neteici, ka svinēsim bez bērniem?
- Mēs taču svinējām. Visu vakaru viņi bija te. Tagad jau vēls.
- Teici, ka šie Ziemassvētki būs mūsu ģimenes svētki. Tikai tādēl es piekritu atbraukt. Nepietiek ar to, ka kaut kāda sveša sieviete šeit jūtas kā savās mājās, tad vēl arī bērnu nebūs!
Visas sāpes izlija asarās, pleci raustījās, cenšoties savaldīties. Anna piesēdās, aizklājot seju, bet Toms pat necentās pienākt un mierināt sievu. Viņš bija pārliecināts par savu taisnību.
- Tu dažkārt esi tik ļoti aizņemta pati ar sevi, ka ne redzi, ne dzirdi, kas notiek apkārt. Sarunāju ar bērniem, ka šovakar tie pabūs kopā ar Ernesta bērniem. Turklāt Astas vecāki vienmēr organizē visādas spēles un izrādes, atnāks Ziemassvētku vecītis. Pati redzēji, kā viņi nopriecājās.
Ziemassvētki Ernesta sievas vecāku mājās patiešām vienmēr bija īpaši. Pirms diviem gadiem viņi saorganizēja svētku izrādi ar rūķīšiem, trim runājošiem lāčiem, dziedošiem bebriem un faķīru - ugunsrijēju. Astas tēvs bija iluzionists, mamma - bijusi akrobāte, padomju laikos apbraukājuši pusi Padomju Savienības, viesizrāžu laikā iepazinās tuvāk un kopš tiem laikiem dzīvo kopā. Pirms piecpadsmit gadiem viņi nodibināja savu cirka studiju un visu pieredzi lūkoja nodot jauniešiem, organizēja citiem svētkus. Un prieks bija viņu labākā atlīdzība.
Pirms diviem gadiem pēc visām tēlošanām, spēlēm un brīnumiem, bērnu dziesmām un dejām atlidoja Ziemassvētku vecītis - nebija nekādu šaubu, ka viņš ir īsts. Jo nerunāja lietuviski.
Vai tā bija patiesība vai izdomājums, bija grūti pateikt, tā svētkus atcerējās Ernesta bērni. Un šogad vajadzētu būt līdzīgi.
- Kad sarunāji? - nespējot atcerēties tādu sarunu, Anna pajautāja.
- Kad biji aizķērusies vannas istabā. Un tā sieviete tikai atnākusi palīdzēt maniem vecākiem saklāt galdu. Pati zini, kā mammai ar veselību. Būtu priecājusies, ka uz pasaules vēl ir cilvēki, kuri tā vietā, lai mierīgi svinētu vai gatavotu vakariņas tuvajiem, ierodas palīdzēt pie mums.
- Bet tu visu zināji jau agrāk. Visu biji izplānojis agrāk. Bez manis, - Anna dusmojās, vēl joprojām nevaldot asaras. Viņa jutās sāpināta.
- Ernests kaut kā ieminējās, ka viņi gribētu svinēt divatā, bez bērniem. Viņiem liela māja. Arī kaimiņu bērni tur būs. Izlēmu, ka varētu palaist arī mūsējos. Viņiem taču nebūtu šeit interesanti līdz naktij. Leja jau trīs reizes man jautāja, kad brauksim prom.
- Nu redzi, Tom, brauksim. Mēs. Viņi ir mūsu bērni, ne tikai tavi. Un vēl mazi, par maziem, lai būtu bez mums.
- Mazi? - Toms pārjautāja.
Tomam niezēja atgādināt sievai, kā pirms pāris mēnešiem viņa pilnīgi mierīgi atstāja bērnus kopā ar sava brāļa bērniem, vēloties pāris dienas atpūsties pie jūras. Vai arī kā vasaras sākumā, abiem esot ceļojumā, pusi laika bērni pavadīja pie Astas vecākiem, un otru pie Nijoles. Varēja atgādināt, bet, pazīstot sievu, bija pārliecināts, ka nekas no tā netiks sadzirdēts, jo “tas ir pavisam kas cits”. Tā Anna mēdza teikt.
- Mēs bija sagatavojuši tev pārsteigumu, viņi iemācījās dzejoli. Apsolīju viņiem, ka varēs palikt augšā, cik vien ilgi gribēs. Bērniem ir tik svarīgi negulēt pašā garākajā naktī. Es nevēlos te palikt bez viņiem.
Anna piecēlās, bet Toms aizstājās viņai priekšā.
- Rīt no rīta paņemsim un varēsim svinēt visi kopā kaut trīs dienas no vietas.
- Runa vispār nav par to! - Anna iesaucās. Skumjas iegrima kaut kur dziļumos un palika vien dusmas. Un vēl mazlietiņ bezcerības.
- Tu nerunā, tu bļausties. Labi, ejam. Vecāki sāks uztraukties, meklēt. Laiks pie galda.
Aizgājis līdz durvīm Toms pagriezās pret sievu. Anna nekur netaisījās iet. Vai tas ir tas pats vīrietis, ar kuru viņa kādreiz piedzīvoja pašus laimīgākos dzīves mirkļus? Viņas bērnu tēvs un ģimenes galva? Vīrs, kurš viņu uz rokām nēsāja, rūpējās? Protams, to viņa piedzīvoja vēl pirms kāzām, kad viņi iepazinās un saprata, ka vēlas palikt kopā. Ko nozīmē “būt kopā”? Dzīvot zem viena jumta, gulēt vienā gultā, ēst brokastis, mazgāties vienā un tajā pašā dušā? Ja tā, arī tagad viņi ir kopā - vienā istabā, tikai viens stāv pie durvīm un otrs sēžot raud.
- Braucam prom.
- Anna…, - Toms tuvojās, bet atskanēja durvju zvans. Jau otro reizi šovakar un otro reizi tikpat negaidot.
No viesistabas atskanēja Ričarda balss. Arī viņš bija pārsteigts.
- Vai mēs vēl ko gaidām?
Nijole visticamāk klausījas aiz Toma istabas durvīm, jo atbildēja pāris mirkļu vēlāk, soļiem attālinoties.
- Varbūt ķekatnieki?
- Nezin’ vai. Tie sāk dziedāt jau aiz durvīm.
- Varbūt Ernests atgriezies. Ko aizmirsis būs.
- Tā jau nu būs aizmirsis.
- Un par ko te būt tik pārsteigtam? Bērni spēlējās, skraidīja un aizmirsa kaut ko, - Nijole vienmēr centās visu paskaidrot, sakārtot pa plauktiem, lai nebūtu nekādu nesaprašanos.
Toms, ne ar vienu acs skatienu nepaskatoties uz Annu, neko nesakot, spārnos izlidoja no istabas, pat durvis neaizverot aiz sevis.
- Tas pie manis.
- Dēls, mums būs ciemiņi? - vecāki pajautā vienā balsī.
- Vēlāk paskaidrošu.
Toma satrauktā un pacilātā balss neliecināja neko labu Annai. Viņa sakoda zobus. Nojauta, kas ir atnācis, un pati varētu vecākiem paskaidrot. Daudz skarbākiem vārdiem un tiešāk, atklājot šokējošo patiesību par viņu dēlu. Lai arī cik tas būtu nežēlīgi, bet toties taisnīgi. Kā atmaksa par visiem pāridarījumiem un pazemojumiem, kas Annai šo gadu laikā bija jāpacieš ,esot šajā ģimenē. Bet straujā notikumu maiņa bija pilnībā paralizējusi viņas spēju rīkoties. Viņa klusēja.
Laiks bija apstājies un šis brīdis likās vilksies mūžīgi.
Comments